Abstract: In ancient theoretical thought, a great deal of attention is devoted to the guidelines that should be applied when composing an encomium. This fact is not surprising since the encomium tends to mark the crucial points in the life of a society as well as the individual by perpetuating them to a certain extent and thus making known to future generations. Among encomia, city encomium, which according to the propositions of ancient theoreticians can be devoted to people, gods, places and things, is particularly distinguished. Ancient theoretical thought generalizes and discloses the issues, which might be expected from the city encomium, possibly providing an insight also into those ancient texts, which have not survived. Thus, the intention of the article is to consider the most essential characteristics of the city encomium as they are reflected in both ancient theoretical thought and its reception by using the poem The Encomium to Riga written by the 16th century Riga humanist Basilius Plinius and first published in 1595 as an example. The poem belongs to neo-Latin texts, which are distinctive for their conscious return to classical standards and theoretical as well as literary models. City laudation or encomium belongs to neo- Latin poetry texts particularly popular among poets-humanists in Europe up to the 17th century. Ancient theoretical thought in the context of city laudation is rather consequent in the distinction of the following three aspects: city foundation or growth, achievements of its citizens and geographical placement of the city. These aspects are touched upon already by Roman author Quintilianus (1st cent. AD); however, the theoretician writing treatises in the Greek language Menander Rhetor (2nd-3rd cent. AD) develops these aspects and discloses them in more depth. In the poem The Encomium to Riga by Basilius Plinius, these aspects of city laudation achieve artistic expansion disclosing the best qualities of the Livonian metropolis Riga and its citizens, as well as allow for an obvious evaluation of the continuity and reception of the tradition. The propositions found in ancient texts have not lost their topicality. Time periods and the respective situations are subject to changes but the basic propositions that guide of the creation of the city encomium remain and acquire creative development in conformity with the peculiarities of the time period. Furthermore, they provide a tangible sensation of a city as a metropolis of high-achieving citizens. [ABSTRACT FROM AUTHOR]
Abstract: Izvērtējot antīkajā teorētiskajā domā paustās atziņas par slavinājuma aspektiem, jāsaka, ka antīkie teorētiķi slavinājuma sastādīšanas vadlīnijām pievērsušies visai skrupulozi. Būtībā tā ir sagaidāma un likumsakarīga teorētiskās domas reakcija uz attiecīgā laika posma aktualitātēm: slavinājuma nolūks ir marķēt sabiedrības un arī indivīda dzīves mezglpunktus, akcentējot būtisko un ievērības cienīgo, ar vārda un runas palīdzību tiecoties to iemūžināt. Jau sengrieķu valodā sarakstītajā traktātā “Retorika Aleksandram” (sengrieķu val. Ῥητορικὴ πρὸς Ἀλέξανδρον, latīņu val. Rhetorica ad Alexandrum), kas datējams ar 4. gadsimtu p. m. ē., slavinājums vai, precīzāk, retorikas slavinošais veids tiek skaidrots kā “ievērojamu lietu izcēlums” (ἐνδόξων αὔξησις 3, 1).1 Mūsu ēras sākuma gadsimtos (līdz pat 5. gadsimta sākumam) antīkie teorētiskie teksti idejiski turpina šo uzstādījumu, tiesa, attīstot termina nozīmē lietoto leksiku, kas apzīmē noteiktus slavinājuma veidus, kā arī jau konkrēti uzrādot tās lietas, kas var izpelnīties slavinājumu, piemēram, mūsu ēras 4. gadsimtā retorikas mācību grāmatas autors sofists Aftonijs (Ἀφθόνιος), runājot par slavinājumu, kas izceļ noteiktas izcilas kvalitātes, norāda, ka tas var būt veltīts cilvēkiem un lietām, notikumiem, vietām, dzīvniekiem un pat augiem, turklāt slavinājums var būt gan individuāls, gan arī kolektīvs.2 Vārdos ietērptais slavinājums, ja vien tas pienācīgi sastādīts, uzšķiļot prieku un lepnumu, spēj iespiesties cilvēku prātos un pat skanēt paaudžu paaudzēs, saglabājot liecības par indivīda un sabiedrības veikumiem. Šī raksta iecere paredz aplūkot būtiskākās pilsētas slavinājuma iezīmes antīkajā teorētiskajā domā, kā arī tās recepcijā, par piemēru izmantojot 16. gadsimta Rīgas humānista Bazilija Plīnija (Basilius Plinius, ap 1540-1605) poēmu “Slavas dziesma Rīgai” (pilnais nosaukums “Slavas dziesma daudzinātajai Rīgai, Livonijas metropolei”, latīņu val. - Encomium inclitae civitatis Rigae Metropolis Livoniae), kas pirmizdevumu piedzīvojusi 1595. gadā.3 Patiesi, gan sabiedrisku, gan privātu slavinājumu klāstā pilsētas slavinājums tiecas ieņemt īpašu vietu: pilsēta uzskatāma par sabiedrības strāvojumu centru ar savu vispārējo identitātes apziņu, morālo stāju, kā arī indivīda izpausmju platformu, kas apkopotā veidā sniedz priekšstatu par attiecīgā laika posma kultūras procesiem un cilvēka vietu tajos. Kā apgalvojis Jānis Stradiņš, aplūkojot Rīgas humānistu darbību 16.-17. gadsimta mijā, humānisms īpaši cildināja pilsētas kā cilvēka radošo spēju izpausmi.4 Rīgas humānistu kustību padziļināti pētījis un Plīnija poēmas raksturiezīmes plaši komentējis Arnolds Spekke (arī Speke).5 Bet, pievēršoties pašiem Livonijas metropoles Rīgas slavinājumiem, jāsaka, ka Rīga slavināta vairākos latīņu valodā sacerētos dzejas tekstos, no kuriem nozīmīgākie ir, piemēram, Augustīna Eicēdija (Augustinus Eucaedius, apm. 16. gadsimta vidus) poēma Aulaeum Dunaidum (“Daugavas paklājs”)6, kurā autors, galvenokārt slavinot ievērojamākos Rīgas garīgos līderus, sporādiski pievērsies arī Rīgas pilsētai un tās ļaudīm; jau minētā Bazilija Plīnija poēma “Slavas dziesma Rīgai”; kā arī vēlāk sacerētā, iespējams, mazāk pazīstamā Kristofora Šallera (Christophorus Schallerus, 17. gadsimts) poēma Encomion Rigae totius Livoniae Metropoleos celeberrimae (“Izcilās visas Livonijas metropoles Rīgas slavinājums”).7 Bazilija Plīnija Livonijas metropoles Rīgas slavinājums izceļas ar savu māksliniecisko sniegumu, mērķtiecīgi un izjusti atklājot tās Rīgas reālijas, ar kurām pilsēta un tās iedzīvotāji varējuši lepoties. Tādējādi interesi raisa tas, vai un kā Bazilija Plīnija teksts saistāms ar antīkās teorētiskās domas vadlīnijām, proti, kā šis teksts korelē ar antīkajos tekstos rodamajām atziņām par pilsētas slavinājuma sastādīšanu, vienlaikus šādi iezīmējot antīkajos tekstos pausto uzstādījumu nozīmi un pārmantojamību salīdzinoši vēlīnu Eiropas tekstu tapšanā. Savukārt tēmas aktualitāte rodama Eiropas kultūrtelpas noteiktu aspektu padziļinātā izpētē: antīko tekstveides principu klātbūtne vēlīnajos tekstos spēj uzskatāmi parādīt literārās domas cēloņsakarības, teorētisko uzstādījumu pārmantojamību vai - gluži pretēji - attālināšanos no tiem. Tiesa, varētu rasties jautājums, kāpēc analīzes izvērsumam izvēlēti antīkie teorētiskie teksti, nevis antīkajos tekstos rodamie pilsētas slavinājumi kā tādi. Pamatojums rodas apstāklī, ka teorētiskie teksti kalpo par sava laika prakses atspoguļotājiem, iespēju robežās sniedzot visaptverošu (atsevišķos gadījumos - sistēmisku) skatījumu par attiecīgajiem literārajiem procesiem. Teorētiskā doma vispārina, uzrāda to, kas būtu gaidāms no pilsētas slavinājuma, domājams, sniedzot ieskatu arī tajos tekstos, kas nav nonākuši līdz mūsdienām. Taču taisnības labad jāsaka, ka vairākos antīkajos tekstos rodamas pilsētas slavinājumam veltītas pasāžas vai pilsētas slavinājums, piemēram, jau vienā no senākiem episkās dzejas tekstiem - Homēra (Ὅμηρος) eposā “Odiseja” - lasītāju patīkami valdzina neliels galvenā varoņa dzimtās zemes Itakas ģeogrāfiskā novietojuma slavinājums, tās robežu iezīmējums. [ABSTRACT FROM AUTHOR]
Processing Request
No Comments.